Khar’Ka — Tūkstošgažu sargs

Viņš palīdzēja radīt cilvēci, lai uzvarētu karā. Miljoniem gadu viņš kļuva par tās vienīgo sargu.

Kad Spulvi atstāj Zilo pasauli, Khar’Ka paliek uz Zemes vērot jaunās sugas attīstību un brīdināt savu tautu, ja cilvēki kļūst bīstami. Viņam aizliegts iejaukties, un viņš mostas tikai, lai vērtētu eksperimentu. Jau pirmajā reizē viņš saprot, ka kaut kas nav pareizi.

Cilvēki ne tikai izdzīvoja, bet izplatījās pa planētu, un viņos plūst Montarion asinis. Khar’Ka atrod simbolus, kas ir senāki par to radītājiem, vēstījumus vēl nedzimušās valodās un pareģojumus, kas šķiet zina nākotni.

Laikmetu gaitā viņš redz civilizāciju dzimšanu un bojāeju, zvaigžņu viesus, kas uzdodas par dieviem, un cilvēku impērijas kā citplanētiešu karu rīkus. Viņš pārkāpj Spulvu pavēles, aizsargā tautas, iznīcina slepenas armijas un dzēš verdzinātāju pēdas, riskējot kļūt par nodevēju.

Pie maijiem viņš atrod par visiem laika ceļojumiem senāku akmeni ar vārdu Žuzē Monteiru — vēl pirms Portugāles un portugāļu valodas. Slepenas biedrības manto viņa zināšanas; dažas sargā Montarion pareģojumu, citas cenšas novērst Žuzē dzimšanu, baidoties no Visuma gala. Atgriežas seni ienaidnieki un viltus dievi, bet Spulvi sāk aizdomāties par savu sargu.

Karu, mašīnu un planētu iznīcinošu ieroču gadsimtā Khar’Ka jautā, vai cilvēce ir pelnījusi dzīvot. Radītāji atgriežas Zilajā pasaulē pabeigt spriedumu, un viņš uzzina, ka Montarion nav tikai asinslīnija, bet cikls — un Žuzē ir notikums, kam gatavojusies visa vēsture.

Starp uzticību savai tautai un mīlestību pret cilvēci Khar’Ka jāizvēlas atdot to radītājiem vai sākt karu, kas var nolādēt visas civilizācijas, ko viņš zvērējis sargāt. Viņu atstāja uz Zemes izlemt, kad cilvēcei jāmirst. Radītāji neiedomājās, ka viņš iemācīsies tai ticēt.