Drīzumā

Miljoniem gadu pirms impērijām, reliģijām un pat pašas Vēstures atmiņas rašanās Zeme bija tikai Zilā pasaule: tāls laboratorijas komplekss, kurā Spulves izstrādāja projektu, kas varēja mainīt visas Visuma likteni.

Ģenētisku eksperimentu, militārās uzraudzības un dzīvību, ar kurām izturas kā ar mēģinājumu objektiem, vidū kāds negaidīts radījums paceļas pret saviem radītājiem. Viņu sauc par Montarion. Viņš būs pirmais.

Pēc cilvēku atbrīvošanas no gūsta un aizvešanas uz brīvību Montarion kļūst par ko vairāk nekā tikai par bēgli: viņš kļūst par dinastijas, simbola un mīklas sākumu, kas turpināsies tūkstošiem gadu.

Vienlaikus Khar’Ka, Spulves karotājs un Projekta “Zilā pasaule” dalībnieks, saņem pavēli, kas noteiks visu turpmāko vēsturi: palikt uz Zemes, novērot jauno sugu un izlemt, vai tā ir pelnījusi dzīvot.

Ieslodīts starp lojalitāti pret savu tautu un Montarion izraisītu nemieru, Khar’Ka vēro Cilvēces piedzimšanu, neiespējamu mantojuma pēdas un pirmo soli noslēpumā, kas reiz aizvedīs pie vārda José Monteiro.

Pirmais Montarion: cilvēces tumšā izcelsme episkā mērogā atklāj patieso cilvēces izcelsmi, Montarion mīta dzimšanu un pirmo soli sarga ceļā, kurš daudz vēlāk sargās pasaules likteni.

Hosē Monteiro teica jā.

Trīs reizes. Un pirmo reizi kopš Lielo Ciklu sākuma Visumi patiešām sāka saplūst.

Savienība ir viena gada attālumā.

Miljoniem realitātes tagad virzās uz vienu galamērķi. Pasaules pazudīs. Stāsti vairs nepastāvēs. Veselas civilizācijas tiks izdzēstas.

Bet cilvēce izdzīvos. Vai vismaz tā visi ticēja.

Visumā, kas ir tālu no tā, kur Hosē Monteiro izrunāja trīs “jā”, pastāv Zeme, kas nav līdzīga nevienai citai.

Zeme, kas paliks.

Kad sākas konverģence, planēta pamostas patiesībai, ko nezina neviena civilizācija: starp bezgalīgajām Zemes versijām, kas izplatās pa Visumiem, tā būs tā, kas kalpos par enkuru uz Vienotā Visuma Zemi.

Un līdz ar šo atklāsmi nāk cita.

Lai cilvēce varētu šķērsot Savienību, tad, kad konverģence beigsies, vismaz vienam cilvēkam no šīs Zemes būs jāpaliek dzīvam.

Ja pēdējais nomirst... neskaitāmās humanitārās zinātnes no citiem Visumiem pazudīs līdz ar viņu.

Zeme novēro sugu, kas dzimusi uz tās virsmas.

Kari. Izmiršanas gadījumi. Piesārņoti okeāni. Izpostīti meži. Izmainīta atmosfēra.

Tūkstošiem gadu ilgas vardarbības pret pasauli, kas padarīja dzīvību iespējamu.

Un pieņemt lēmumu.

Cilvēce neienāks jaunajā Visumā.

Tad sākas lielākais karš, ar kādu cilvēku suga jebkad ir saskārusies.

Nav ienaidnieka armijas. Nav planētas, uz kuru aizbēgt. Nav ieroča, kas spētu nogalināt pretinieku.

Jo ienaidnieks ir zeme zem kājām. Okeāni. Atmosfēra. Klimats. Pati Zeme.

Miljardiem cilvēku pazūdot, Hosē Monteiro sāk saprast, ka katastrofas nav nejaušība.

Planēta tos medī.

Un tam ir tikai viens mērķis: samazināt cilvēku skaitu līdz nullei pirms Savienības.

Hosē un Alberto tiek ievilkti karā, kurā uzvara nenozīmē pieveikt Zemi. Tas vienkārši nozīmē to pārdzīvot.

Viens gads. Tad mēneši. Nedēļas. Dienas. Stundas.

Cilvēce tuvojas beigām, jo ​​neskaitāmi Visumi virzās uz konverģenci.

Un, kad paliks tikai daži cilvēki, radīsies jautājums, ko neviens nekad nav domājis, ka viņiem būs jāatbild:

kurš būs pēdējais?

Jāzeps? Alberto? Kāds cits?

Varbūt neviens nezina.

Jo lai glābtu visu cilvēci... pietiek ar vienu cilvēku, lai turpinātu elpot, kad Visumi kļūst par vienu.

Dievs ir novērojis cilvēci visu mūžību.

Ne tikai viena Cilvēce. Visi.

Bezgalīgās Zemes. Miljardiem civilizāciju. Neskaitāmi visumi, kas dzimuši no aizbildņa Montariona stāstiem.

Pasaules mainījās. Gadsimti mainījās. Stāsti mainījās.

Bet cilvēki atkārtoja sevi.

Karš. Naids. Alkatība. Iekarošana. Notiek atsaukšana.

Pasaule pēc pasaules Cilvēce auga, dominēja uz planētas, kas to radīja, un galu galā nogādāja savus konfliktus uz zvaigznēm.

Līdz brīdim, kad Dievs nonāk pie secinājuma.

Cilvēce nebija eksperiments, kas noticis nepareizi.

Tā bija sērga, kas bija izplatījusies caur pašu radību.

Un pasludināja spriedumu.

Cilvēku suga tiktu izdzēsta.

Ne no Zemes. Nevis no Visuma. No visiem.

Kad pirmās humanitārās zinātnes vienkārši sāk pārstāt eksistēt, dažādas Hosē Monteiro versijas izjūt to, ko nevienam no viņiem nevajadzētu izjust: citas viņu daļas pazūd.

Karavīri. Karaļi. Zinātnieki. Noziedznieki. Rakstnieki. Vīrieši, kas izglāba cilvēci. Vīrieši, kuriem neizdevās. Un Hosē, kurš kļuva tieši tas, par ko viņi bija zvērējuši cīnīties.

Pirmo reizi Hosē Monteiro versijām no realitātēm, kurām nekad nevajadzētu satikties, būs jācīnās plecu pie pleca.

Bet ne visi vēlas apturēt Dievu. Daži uzskata, ka Viņam ir taisnība.

Un, kad karš sāk šķelt pašus Hosē, tiek atklāta vēl viena neiespējamība.

Visās šajās realitātēs ir arī Alberto.

Dievs radīja Multiversu. Sargs radīja stāstus, kas spēj kļūt par pasaulēm.

Tagad šo stāstu radībām būs jāatbild uz jautājumu, kas varētu noteikt visas eksistences nākotni:

Ja Dievs radīja dzīvības iespēju, vai viņam ir arī tiesības izlemt, kad suga ir zaudējusi tiesības pastāvēt?

Karš par Cilvēci uz Zemes vairs netiks izcīnīts.

Tā cīnīsies pret savu Radītāju.

Pēc Ēnu pēdējā atbalss: Pelni un asinis sākas Žuzē Monteiru un Alberto Costa — Azarado bērnu konflikts. Mākslīgais intelekts iegūst varu, un sašķeltie bērni gatavojas karam.

Ilgi pirms cilvēku uzplaukuma Visuma dzīlēs satikās divas varenas rases: noslēpumainie Spulvi un valdošie reptiloīdi. Izpētes un ziņkāres sākta tikšanās ātri pārvērtās neizbēgamā konfliktā. Triloģija atklāj senā naida saknes, mieru solījušo vienošanos un asinis, kas apzīmogoja tās beigas.

Pirms cilvēku un mašīnu, pirms cilvēku un citplanētiešu kariem bija Marss — varenu milžu un sena noslēpuma sargu planēta. Mieru pārtrauca varu alkstošo reptiloīdu ierašanās. Grāmata stāsta par brutālo uzbrukumu, milžu izmisīgo pretestību un nodevības, iznīcības un izcelsmes konfliktu, pēc kura galaktika vairs nebija tāda pati.

Žuzē Monteiru izglāba Visumu. Neviens to neatceras.

Pēc visu realitāšu saplūšanas viņš pamostas Portu pasaulē, kur Brunix, viņa bērni, druīdi, reptiloīdi un visas pazīstamās civilizācijas nekad nav pastāvējušas. Kā vienīgais atmiņu sargs viņš pārvērš piedzīvoto zinātniskās fantastikas grāmatās.

Pēc gadiem viņu savervē slepena valdības aģentūra, kas sargā vēsturi ar durvīm, kuras ved uz jebkuru vietu un brīdi pagātnē. Gadsimtiem aģenti novērsa karus, sazvērestības un ceļotājus no cilvēces gaitas maiņas — līdz pati vēsture sāka mainīties.

Žuzē domāti vēstījumi parādās gadsimtiem slēgtās vietās, Montarion simbols — senos dokumentos, bet arhīvi apraksta radības tikai viņa grāmatās. Kaut kas pārveido pagātni, lai radītu ieeju šajā Visumā.

Kā vienīgais, kurš atpazīst izdzēstās realitātes pēdas, Žuzē ceļo cauri gadsimtiem. Katra misija atklāj lielāku plānu: Visumu saplūšanā izdzēsta apziņa maina vēsturi, lai radītu pati savu izcelsmi un vairs nekad netiktu izdzēsta. Tā zina arī cenu, kas var likt Žuzē nodot aģentūru — iespēju atgūt Brunix, bērnus un visus, ko Visums viņam atņēma.

Neredzamajam karam izplatoties pagātnē, Žuzē jāizvēlas sargāt uz aizmirstību celto pasauli vai ļaut nolādētajai realitātei atgriezties. Pagātne nav mirusi. Tai tika aizliegts pastāvēt.

Žuzē Monteiru paveica to, ko kopš Lielo ciklu sākuma nebija spējis neviens Montarion: vienojās ar pašu Visumu.

Viņš atteicās kļūt par imperatoru, novērsa realitāšu saplūšanu un iznīcināja mākslīgā intelekta sēklas, kas radītu Mantinieku karu. Nākotne pirmo reizi nebija uzrakstīta, bet brīvībai bija cena.

Kad viņa cilvēku dēli sasniegs divdesmit gadu vecumu, Gabriels un Daniels tiks aicināti uz Visuma centru, iegūs Deviņu civilizāciju zināšanas un bioloģiski vairs nenovecos. Viņi nav nemirstīgi: var nomirt vai tikt nogalināti, un neviens Pirmatnējais likums nenosodīs vainīgo sugu.

Viņu uzdevums ir atrast veidu, kā stabilizēt visus Visumus, nepiespiežot tos saplūst. Sofija sagatavo brāļus ar Spulvu zinātni, vēsturi, stratēģiju, filozofiju un cīņu. Divdesmit gadus vēlāk viņi kā brīvi cilvēki ieiet Padomē, bet saites starp realitātēm izzūd.

Viņi saprot, ka portāls nepārvieto cilvēku telpā, bet pārliecina Visumu, ka cilvēks jau atrodas otrā pusē. Varbūt miljoniem Visumu var pārliecināt sevi atzīt par vienas sistēmas daļām bez iznīcības vai saplūšanas.

Lai to pierādītu, brāļiem jāpārkāpj visas robežas un jāizdzīvo starp tiem, kas pazīstamu risinājumu vērtē augstāk par neiespējamu cerību. Laiks vairs neskar viņu ķermeņus, bet aiznes mīļos. Kad Gabriels un Daniels izvēlas atšķirīgus ceļus, lielākās briesmas var atrasties starp viņiem.

Žuzē salauza pareģojumu. Tagad viņa dēliem jāpierāda, ka nākotne bez likteņa ir pelnījusi izdzīvot.

Viņš palīdzēja radīt cilvēci, lai uzvarētu karā. Miljoniem gadu viņš kļuva par tās vienīgo sargu.

Kad Spulvi atstāj Zilo pasauli, Khar’Ka paliek uz Zemes vērot jaunās sugas attīstību un brīdināt savu tautu, ja cilvēki kļūst bīstami. Viņam aizliegts iejaukties, un viņš mostas tikai, lai vērtētu eksperimentu. Jau pirmajā reizē viņš saprot, ka kaut kas nav pareizi.

Cilvēki ne tikai izdzīvoja, bet izplatījās pa planētu, un viņos plūst Montarion asinis. Khar’Ka atrod simbolus, kas ir senāki par to radītājiem, vēstījumus vēl nedzimušās valodās un pareģojumus, kas šķiet zina nākotni.

Laikmetu gaitā viņš redz civilizāciju dzimšanu un bojāeju, zvaigžņu viesus, kas uzdodas par dieviem, un cilvēku impērijas kā citplanētiešu karu rīkus. Viņš pārkāpj Spulvu pavēles, aizsargā tautas, iznīcina slepenas armijas un dzēš verdzinātāju pēdas, riskējot kļūt par nodevēju.

Pie maijiem viņš atrod par visiem laika ceļojumiem senāku akmeni ar vārdu Žuzē Monteiru — vēl pirms Portugāles un portugāļu valodas. Slepenas biedrības manto viņa zināšanas; dažas sargā Montarion pareģojumu, citas cenšas novērst Žuzē dzimšanu, baidoties no Visuma gala. Atgriežas seni ienaidnieki un viltus dievi, bet Spulvi sāk aizdomāties par savu sargu.

Karu, mašīnu un planētu iznīcinošu ieroču gadsimtā Khar’Ka jautā, vai cilvēce ir pelnījusi dzīvot. Radītāji atgriežas Zilajā pasaulē pabeigt spriedumu, un viņš uzzina, ka Montarion nav tikai asinslīnija, bet cikls — un Žuzē ir notikums, kam gatavojusies visa vēsture.

Starp uzticību savai tautai un mīlestību pret cilvēci Khar’Ka jāizvēlas atdot to radītājiem vai sākt karu, kas var nolādēt visas civilizācijas, ko viņš zvērējis sargāt. Viņu atstāja uz Zemes izlemt, kad cilvēcei jāmirst. Radītāji neiedomājās, ka viņš iemācīsies tai ticēt.

Viņš palīdzēja radīt cilvēci, lai uzvarētu karā. Miljoniem gadu viņš kļuva par tās vienīgo sargu.

Kad Spulvi atstāj Zilo pasauli, Khar’Ka paliek uz Zemes vērot jaunās sugas attīstību un brīdināt savu tautu, ja cilvēki kļūst bīstami. Viņam aizliegts iejaukties, un viņš mostas tikai, lai vērtētu eksperimentu. Jau pirmajā reizē viņš saprot, ka kaut kas nav pareizi.

Cilvēki ne tikai izdzīvoja, bet izplatījās pa planētu, un viņos plūst Montarion asinis. Khar’Ka atrod simbolus, kas ir senāki par to radītājiem, vēstījumus vēl nedzimušās valodās un pareģojumus, kas šķiet zina nākotni.

Laikmetu gaitā viņš redz civilizāciju dzimšanu un bojāeju, zvaigžņu viesus, kas uzdodas par dieviem, un cilvēku impērijas kā citplanētiešu karu rīkus. Viņš pārkāpj Spulvu pavēles, aizsargā tautas, iznīcina slepenas armijas un dzēš verdzinātāju pēdas, riskējot kļūt par nodevēju.

Pie maijiem viņš atrod par visiem laika ceļojumiem senāku akmeni ar vārdu Žuzē Monteiru — vēl pirms Portugāles un portugāļu valodas. Slepenas biedrības manto viņa zināšanas; dažas sargā Montarion pareģojumu, citas cenšas novērst Žuzē dzimšanu, baidoties no Visuma gala. Atgriežas seni ienaidnieki un viltus dievi, bet Spulvi sāk aizdomāties par savu sargu.

Karu, mašīnu un planētu iznīcinošu ieroču gadsimtā Khar’Ka jautā, vai cilvēce ir pelnījusi dzīvot. Radītāji atgriežas Zilajā pasaulē pabeigt spriedumu, un viņš uzzina, ka Montarion nav tikai asinslīnija, bet cikls — un Žuzē ir notikums, kam gatavojusies visa vēsture.

Starp uzticību savai tautai un mīlestību pret cilvēci Khar’Ka jāizvēlas atdot to radītājiem vai sākt karu, kas var nolādēt visas civilizācijas, ko viņš zvērējis sargāt. Viņu atstāja uz Zemes izlemt, kad cilvēcei jāmirst. Radītāji neiedomājās, ka viņš iemācīsies tai ticēt.