Mūžības arhitekti

Žuzē Monteiru paveica to, ko kopš Lielo ciklu sākuma nebija spējis neviens Montarion: vienojās ar pašu Visumu.

Viņš atteicās kļūt par imperatoru, novērsa realitāšu saplūšanu un iznīcināja mākslīgā intelekta sēklas, kas radītu Mantinieku karu. Nākotne pirmo reizi nebija uzrakstīta, bet brīvībai bija cena.

Kad viņa cilvēku dēli sasniegs divdesmit gadu vecumu, Gabriels un Daniels tiks aicināti uz Visuma centru, iegūs Deviņu civilizāciju zināšanas un bioloģiski vairs nenovecos. Viņi nav nemirstīgi: var nomirt vai tikt nogalināti, un neviens Pirmatnējais likums nenosodīs vainīgo sugu.

Viņu uzdevums ir atrast veidu, kā stabilizēt visus Visumus, nepiespiežot tos saplūst. Sofija sagatavo brāļus ar Spulvu zinātni, vēsturi, stratēģiju, filozofiju un cīņu. Divdesmit gadus vēlāk viņi kā brīvi cilvēki ieiet Padomē, bet saites starp realitātēm izzūd.

Viņi saprot, ka portāls nepārvieto cilvēku telpā, bet pārliecina Visumu, ka cilvēks jau atrodas otrā pusē. Varbūt miljoniem Visumu var pārliecināt sevi atzīt par vienas sistēmas daļām bez iznīcības vai saplūšanas.

Lai to pierādītu, brāļiem jāpārkāpj visas robežas un jāizdzīvo starp tiem, kas pazīstamu risinājumu vērtē augstāk par neiespējamu cerību. Laiks vairs neskar viņu ķermeņus, bet aiznes mīļos. Kad Gabriels un Daniels izvēlas atšķirīgus ceļus, lielākās briesmas var atrasties starp viņiem.

Žuzē salauza pareģojumu. Tagad viņa dēliem jāpierāda, ka nākotne bez likteņa ir pelnījusi izdzīvot.