Nolemtās cilvēces

Hosē Monteiro zina nākotni, kas vēl nav notikusi. Mantinieku karš vēl nav sācies. Viņu bērni un Alberto Kosta pēcnācēji vēl nav pārvērtuši savu vecāku brūces karā, kas spēj šķērsot pasaules. Bet Hosē jau ir redzējis, kāda šī nākotne varētu kļūt. Un viņš atsakās gaidīt.

Ir tikai viens cilvēks, kurš varētu zināt veidu, kā lauzt ceļu, kas, šķiet, viņus ved uz karu: Sargs Montarions, noslēpumainais rakstnieks, kura stāsti radīja veselas realitātes. Problēma ir tā atrašanā.

Nav tieša ceļa uz jūsu Visumu. Lai tur nokļūtu, Hosē būs jāšķērso pasaules, kurām nekad nevajadzētu sazināties vienam ar otru. Un viņam tas būs jādara vīrieša pavadībā, kuram viņš uzticējās visvairāk un kurš viņu visvairāk nodeva: Alberto Kosta.

Kopā viņi ieiet cilvēku civilizācijās, kas gāja pilnīgi atšķirīgus ceļus nekā viņu. Viņi saskaras ar Džozefa versijām, kuri nekad nav atklājuši, kas viņi varētu būt. Vīrieši, kuri mēģināja glābt sugu un cieta neveiksmi. Varoņi pārvērtās par absolūtiem valdniekiem. Civilizācijas, kurās lojalitātei bija tikpat šausmīgas sekas kā nodevībai. Katra realitāte piedāvā vienu atbildi un iznīcina citu.

Bet, šķērsojis vairākas pasaules, Alberto sāk pamanīt kaut ko tādu, ko neviens no viņiem nav meklējis. Nejaušība. Tad vēl viens. Līdz pārstāj šķist nejaušība.

Hosē zina, kāpēc Guardian stāstos pastāv dažādas viņa paša versijas. Alberto nezina, kāpēc viņš pastāvīgi atrod viņus sev blakus.

Un, abiem meklējot veidu, kā neļaut saviem bērniem mantot vecāku karus, viņi sāk saprast, ka, iespējams, visbīstamākais ceļojuma jautājums nav tas, kā glābt nākotni. Varbūt tas ir noskaidrošana, kāpēc viņi abi turpina pastāvēt, pat ja viss pārējais mainās.

Ir cilvēku civilizācijas, kas ir izglābtas. Ir cilvēku civilizācijas, kas ir nolemtas. Un ir pasaules, kurās vīrietis, kura mērķis bija viņus aizsargāt, kļuva tieši par to, no kā viņi bija jāglābj.